February 2012
79 posts
pilsēta.
man patīk skumt pilsētā.
šodien salūzu un raudāju, ejot pa ielu.
bija tumšs un kaut arī apkārt ir daudzstāvu mājas, tas ir dzīvojamais rajons - pretī man nāca vien pāris cilvēki…
un es raudāju.
man gribējās kaukt. ziniet, ir tāda sajūta, kad viss šķiet tik šausmīgi sačakarēts, ka varētu skaļi kaukt no tā, cik ļoti tas viss ir sāpīgi…
ir sakrājies pārāk daudz.
mani tracina, ka...
atraksti man :D
[12:24:08] T P S: kāpēc necel?
[12:29:41] T P S: ???????
[12:34:21] Kristīne: nevaru????
[12:40:52] T P S: Ja nu es mirītu nost un gribētu vēl pēdējo reiz tevi sazvanīt?
[12:40:53] T P S: :D
[12:40:56] Kristīne: a kas?
[12:41:00] Kristīne: mirīji nost?
[12:41:08] T P S: aha
[12:41:11] Kristīne: awwww
[12:41:17] Kristīne: švaki mirīji
___________________________________
[12:44:25]...
peļķe.
“80% no cilvēka organisma ir ūdens. Ja dzīvē nav ne sapņu, ne mērķu, principā viņš ir vertikāla peļķe!”
tad skaidrs, kas es īsti esmu :D
uf.
es atkal jūtos sagurusi no dzīves. gribu martu. tad šķiet liela daļa no pašreizējām problēmām izklīdīs. protams, vietā būs citas, bet vismaz šīs būs kļuvušas skaidras un saprotamas. man patīk konkrētība. jo es pati tāda neesmu un nekad neko nezinu.
bet vispār jau es priecājos par savu dzīvi un ceru, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. ja vien es pati nebūtu tik liela… es pat nezinu, kā sevi...
